Federālo rezervju procentu likmju kontroles sistēma (II daļa) — procentu ieviešana par virsrezervēm

Iepriekšējā rakstā mēs pārskatījām Federālo rezervju procentu likmju koridora sistēmu pirms 2008. gada finanšu krīzes ("Detalizēts Federālo rezervju procentu likmju kontroles sistēmas skaidrojums (I daļa)"). Tobrīd ierobežotāsRezervesko bankas turēja Federālajā rezervē, Fed izmantoja diskonta loga likmi kā augšējo robežu un atklātā tirgus operācijas, lai kontrolētu apakšējo robežu.

Tomēr pēc 2008. gada finanšu krīzes Federālā rezervju sistēma īstenoja plaša mēroga kvantitatīvo mīkstināšanu, ievērojami palielinot tirgus likviditāti un padarot procentu likmju koridora sistēmu neefektīvu. Lai risinātu šo situāciju, Federālā rezervju sistēma ieviesa procentu likmi par izpārdotajām precēm.ŠĪSs rezerves (IOER) 2008. gadā kā jauno procentu likmju apakšējo robežu. Šajā rakstā tiks detalizēti analizēta šī politikas maiņa un tās ietekme uz procentu likmju kontroles sistēmu.

Procentu par virsrezervēm (IOER) ieviešana

IOER attiecas uz procentiem, ko Federālā rezervju sistēma maksā par banku rezervju daļu, kas pārsniedz obligātās rezerves. Pirms 2008. gada Federālā rezervju sistēma nemaksāja procentus par banku noguldījumiem, kā rezultātā ASV procentu likmju koridors bija neefektīvs, tā vietā paļaujoties uz atklātā tirgus operācijām, lai kontrolētu tirgus procentu likmes. Tomēr finanšu krīzes izraisītais nepieredzētais likviditātes pārpalikums nopietni apdraudēja atklātā tirgus operāciju efektivitāti, izraisot tirgus procentu likmju strauju kritumu.

Lai to novērstu, Federālā rezervju sistēma 2008. gada oktobrī ieviesa IOER, kuras mērķis bija ierobežot tirgus procentu likmju kritumu, maksājot bankām procentus. Kad procentu likmes, ko bankas varēja iegūt tirgū, nokritās zem IOER, tās vairāk sliecās noguldīt savus brīvos līdzekļus Federālajā rezervju sistēmā, tādējādi saglabājot tirgus procentu likmes virs IOER līmeņa.

IOER maiņa: no apakšējās robežas rīka uz augšējās robežas rīku

Lai gan sākotnēji šis pasākums veiksmīgi ierobežoja procentu likmju lejupejošo tendenci, kļuva skaidrs, ka nebanku finanšu iestādes, kurām bija liels skaidras naudas daudzums un kuras nevarēja tieši izmantot IOER, turpināja pazemināt tirgus procentu likmes, galu galā pārsniedzot IOER minimālo robežu.

Interesanti, ka Federālā rezervju sistēma atklāja, ka ārkārtējas likviditātes apstākļos IOER sāka darboties kā procentu likmju augšējā robeža. Kad tirgus bija pārpildīts ar līdzekļiem un banku rezervju atlikumi Federālajā rezervē strauji pieauga, tirgus procentu likmes pieauga. Bankas izņēma rezerves no Federālās rezerves un aizdeva tās ar augstākām tirgus likmēm, kā rezultātā tirgus procentu likmes atkal nokritās zem IOER.

Šī parādība parādīja, ka plašas likviditātes apstākļos IOER loma kā apakšējās robežas instruments vājinājās, taču tas netīšām uzņēmās procentu likmju augšējās robežas lomu. 2008. gada decembrī Federālo rezervju sistēma koriģēja federālo fondu likmju mērķa diapazonu līdz 0–0,25 % un noteica IOER šī diapazona augšējās robežas līmenī, vēl vairāk apstiprinot IOER jauno funkciju kā augšējo robežu procentu likmju koridorā.

Procentu likmju kontroles loģika likviditātes pārpalikuma apstākļos

Tā kā banku rezervju atlikumi Federālajā rezervē strauji pieauga no aptuveni 10 miljardiem ASV dolāru pirms 2008. gada līdz 800 miljardiem ASV dolāru 2009. gada sākumā un pat sasniedza 3 triljonus ASV dolāru turpmākajos gados, procentu likmju kontroles loģika fundamentāli mainījās.

Normālos rezervju līmeņos IOER varētu efektīvi kalpot kā procentu likmju apakšējais ierobežojums. Tomēr pārmērīgas tirgus likviditātes gadījumā IOER ietekme uz procentu likmju krituma ierobežošanu bija ierobežota.

Kad tirgus procentu likmes pārsniedza IOER, bankas izņēma rezerves no Federālo rezervju sistēmas un aizdeva tās ar augstākām tirgus likmēm, palielinot tirgus finansējumu un izraisot procentu likmju kritumu. Šis mehānisms pakāpeniski pārveidoja IOER par procentu likmju augšējās robežas instrumentu, savukārt tradicionālā diskonta loga likme zaudēja savu dominējošo lomu procentu likmju kontrolē.

IOER ietekme uz tirgu: analoģija ar cūkgaļas tirgu

Lai spilgti izskaidrotu šo maiņu, apsveriet analoģiju ar "cūkgaļas tirgu": pieņemsim, ka cūkgaļas fabrika nosaka augšējo cūkgaļas cenu 20 juaņu apmērā un kontrolē cenas, izmantojot tirgus piedāvājumu. Kad tirgus piedāvājums ir pārmērīgs, cūkgaļas cenas krītas, bet fabrika atpērk cūkgaļu no noteiktiem pārdevējiem par 10 juaņām. Tomēr tirgus piedāvājums joprojām ir milzīgs, kā rezultātā cenas turpina kristies, galu galā pārsniedzot 10 juaņu minimālo robežu.

Pēc tam cūkgaļas cenas atjaunojas, taču neatkarīgi no tirgus svārstībām cenas nekad nepārsniedz 10 juaņas. Iemesls ir tāds, ka, kad cenas pārsniedz 10 juaņas, cūkgaļas pārdevēji izņem iepriekš uzglabāto cūkgaļu no rūpnīcas un pārdod to par augstākām cenām, stabilizējot cenas. Tas ir līdzīgi IOER lomai finanšu tirgos: kad tirgus procentu likmes pārsniedz IOER, bankas izņem rezerves no Federālo rezervju sistēmas un aizdod tās par augstākām likmēm, galu galā pazeminot procentu likmes līdz IOER līmenim.

Secinājums

Procentu par virsrezervēm ieviešana, kas sākotnēji bija paredzēta kā apakšējā ierobežojuma instruments procentu likmju koridorā, pakāpeniski pārņēma augšējā ierobežojuma funkciju pārmērīgas tirgus likviditātes apstākļos. Šī maiņa ne tikai atspoguļo finanšu krīzes dziļo ietekmi uz monetāro politiku, bet arī iezīmē Federālo rezervju sistēmas pielāgošanos un pielāgošanos procentu likmju kontrolei jaunajā normālstāvoklī.